Stāsts par Parīzi nav iedomājams bez vārdiem – māksla un iedvesma. Parīzei piemīt viss, kas cilvēku spēj iedvesmot, kas liek izjust un jūsmot.
Arī mūs Parīze iedvesmoja.
Uz Franciju mēs devāmies zelta rudenī, kad Parīzes koki dabiski bija nokrāsoti zeltaini. Brīdī, kad Latvijā koki bija zaudējuši gandrīz visas krāšņās lapas, Parīzē rudens bija tikai sācies un likās, ka esam iekāpušas laika kapsulā, patinot laiku atpakaļ.
Vai gan citādi būtu iespējams nonākt atpakaļ sajūtās, kad var baudīt sauli, kas gaisu, un, šķiet, arī dvēseli sasilda līdz pat 20 grādiem?
Ilgs lidojums, migla, vakars un nosēšanās Beauvais Tille lidostā ir mierīga, esam Francijā, bet vēl ne Parīzē.
Līdz Parīzes centram ir 1h un 30 minūšu ilgs brauciens. Tā kā iepriekš bijām izpētījušas, ka no Tilles līdz Parīzei ērti var nokļut ar vilcienu, tad ietiepīgi turējāmies pie plāna kaut šobrīd zinam, ka vajadzēja vien ieklausīties informācijas centra ieteikumā un izmantot autobusa pakalpojumus.
Tā kā uzstājām uz braukšanu ar vilcienu, lidostā mums ieteica braukt ar 12. autobusu, lai nokļūtu līdz stacijai, kur jābrauc esot tikai 2 pieturas.
Līdz pēdējam vilcienam, kurš kursē uz Parīzi atlikušas 50 minūtes un zinot, ka ir jābrauc tikai 2 autobusa pieturas, īpaši neiespringām. Pirms iekāpšanas autobusā iepazināmies ar diviem jauniešiem un pēc neilgas sarunas sapratām, ka viņi arī dodas uz Parīzi – tātad mums ir ceļabiedri un neapmaldoties tiksim līdz Parīzes centram. Skaists notikumu pavērsiens… jā.., pārāk skaists, lai būtu patiesība.., Naivās!
Nav skaidrs, vai Parīzē viss notiek laicīgi, bet tā kā 12. autobusa pasažieri bijām tikai mēs četri, tad šoferis nesteidzās nogādāt mūs stacijā, tā vietā kavēja laiku tērzējot ar kādu, šķiet, paziņu. Bet tas nekas, jo laika taču vēl bija diezgan! Iekāpjot autobusā nopirkām biļetes un pamanījām, ka mūsu jaunie ceļabieri to nedara. Ko gan mēs zinām? Varbūt viņiem ir kas līdzīgs e-talonam un atsevišķi savu biļeti nemaz nav jāuzrāda? Pēc aptuveni piecām minūtēm, kas bija pavadītas līkumojot pa Tilles ieliņām mūs apturēja kontrole. Cik gan bieži tas notiek Rīgā? Bet Francijā- tieši šeit un tagad.. Paldies Dievam, ka mums ir biļetes, jo mūsu ceļabiedriem, kā izrādās, tādu nav un tiek sastādīts protokols, kura sastādīšanai jāuzrāda savas pases.
Tātad – tas viss ir nopietni. Un sodi par braukšanu par zaķi, salīdzinot ar Latviju, arī bija iespaidīgi. Aptuveni 8-10 reizes lielāki.
Viss būtu labi, ja vien laiks līdz vilciena atiešanas brīdim nesaruktu tik strauji. Sākām uztraukties un tikai sev saprotamā franču valodā centāmies izskaidrot autobusa vadītājam savu situāciju – ka vilciens atiet pēc 10 minūtēm, bet mums vēl nav pat biļetes! Labi, ka šoferis mazliet prata angļu valodu. Tas mūsu komunikāciju padarīja daudz vienkāršāku. Vismaz atbilde – ”no problem”, mazliet nomierināja.. Gan jau viss būs labi… Agri vai vēlu…
Kontroles process bija diezgan ilgs, kādas piecpadsmit minūtes. Un ticiet- brīdī, kad atlikušas skaitītas minūtes līdz vilciena atiešanai, bet vēl nav biļetes un nav ne jausmas, kur to dabūt – piecpadsmit minūtes ir vesela mūžība!
Kontrole izkāpa un mūsu šoferītis, zinot, cikos atiet pēdējais vilciens uz Parīzi, sāka piedot gāzi un turpināja riņķot pa Tilles mazajām ieliņām…
8 minūtes līdz vilcienam un mēs izkāpjam no autobusa, bet līdz stacijai ir kāds gabaliņš. Nesaprotot, kāpēc mūsu ceļa biedri nav satraukušies par laikiem un mierīgi izkāpj no autobusa, pārjautājam – vai Jūs tiešām brauksiet uz Parīzi, pēdējais vilciens ir pēc 8 minūtēm… Klusums – really? Visi kopīgi sākām skriet, cik nu katrs varējām ar čemodāniem… Draudzene jau pasteidzās pa priekšu, lai saprastu, kā nopirkt biļetes. Mans maratons ar 23kg čemodānu beidzās pēdējai, kad ieskrēju ar pēdējiem elpas vilcieniem stacijā un redzēju draudzeni pie biļešu automāta, kopā ar kungu, ātri diskutējot franču valodā, ka mums vajag biļetes uz šo vilcienu.
Skaitītas sekundes līdz vilcienam un iekāpjam iekšā… BEIDZOT! Mēs dodamies uz Parīzi.
Cik nopratām, tad mūsu ceļabiedri biļetes par šo braucienu arī nepirka… Kontroles biļetēm nekādas, taču vilciens kā no cita laikmeta, patiesībā jau no 21.gs, taču pie mums Latvijā neko tādu nesagaidīt.
Pēc vairāk kā stundas brauciena ar vilcienu esam Gare De Nord un sākam piedzīvot kultūršoku – kur ir metro? kāpēc ir tikai melnaidāni cilvēki? kā nopirkt biļetes? kur mums bija jābrauc?
Pēc pāris prātīgiem elpas vilcieniem un lūkošanās apkārt, nesaprotot, kā … esam nonākušas jau metro teritorijā, jo mums atkal pa ceļam gadās mūsu ceļabiedri un ar vienu metro karti, metro teritorijā iegājām iekšā četri cilvēki. Nu, neko, citādākas iespējas nebija – nobraucām vienu pieturu un iekāpām mūsu metro, kurš aizved līdz La Defense un šeit sākās mūsu dzīve Parīzē.
Visu ceļa brīdi, kamēr devāmies no lidostas līdz La Defense – neredzējām neko vairāk par tumsu un pazemi, taču iznākot no metro stacijas un saprotot, ka priekšā ir Grand Arche, triumfa ceļa noslēdzošais posms un augstceltnes, debeskrāpi, aizsitās elpa un man kā no multfilmas Gardēdim bija jāsaka – Es esmu Parīzē, es visu šo laiku biju zem Parīzes, bet beidzot es esmu Parīzē!
Tagad vien atlika atrast viesnīcu, kas bija turpat netālu, apmēram 7 minūšu gājienā. Sirds apjauš, ka beidzot esam Parīzē un šīs turpmākās dienas būs pilnas iespaidiem. Piedzīvojums sākas šeit un tagad!
Esam viesnīcā un mūsu numuriņš ir 12. stāvā, baudam nakstnīgo Parīzes skatu pa logu, bohēma, TV kanālā Francijas skaņas, franču valoda…
Esam ļoti izsalkušas, taču pēc 23:00 mūsu apkārtnē iestājas mierīgā dzīve un ēdiena baudīšanu atstājam uz nākamo rītu.
Dzīvojam La Defense rajonā un turpat netālu no mums atrodas Boulanger Patssier maiznīca, kur cep garšīgākos kruasānos Parīzē (vismaz garšīgākos no visām vietām, kur tos nogaršojām).
Pirmā diena Parīzē un ir miers, varu neuztraukties un tikai plūst līdzi gaidāmajiem notikumiem, jo šīs dienas plāns ir draudzenes rokās.
Klīdām pa Tulleries dārziem un baudījām mieru no Parīzes iedzīvotājiem, beidzot esot Parīzē un ejam līdzi laikam, līdz acu priekšā ieraugam Eifeļa torni tālumā…
Jā, šis ir tas mirklis, kad tiešām var noticēt Parīzes skaistumam, un saprast, ka beidzot esam Parīzē!
Varbūt ir pārāk maigi un jēli runāt par Parīzi, kā par iedvesmas pilsētu, taču radošums, iedvesma un skaistums te spēj aizkustināt ikvienu. Skaistums, vēsture, nostāsti – tas viss veido to emociju veidolu, ko Tu jūti.
Visur, kur skaties ir skaisti un ir tas brīdis, kad gribas apstāties, kā visi pamatiedzīvotāji to dara – sēž parkos un ēd.
Mans mērķis nonākot Parīzē bija nogaršot un sagaršot Parīzes garšu, kā garšo viss, ko vien var nobaudīt. Bagetes un cepēji, kuri cep krepes – tipiskākais, ko cilvēki ēd Parīzē uz katra stūra. Ēdiena veikalus mēs nemanam, ja nu ik pa laikam mazos, tirgus varianta veikaliņus. Iepirkām rukolu, tomātus, gurķi, sieru, pūdēto desu, bagetes un klementīnus.
Ejam pa ielu un ēdam siltu bageti – tā ir burvība, draugi, jo nevaru iedomāties Rīgas centrā sevi staigājot un graužot baltmaizes kukuli.
Parīze ir jābauda, tādēļ pastāstīt to, kur bijām ir mazliet grūtāk, jo katra ēka, katra ieliņa un celiņš man asociējas ar pilnīgi kaut ko citu, nekā tas būtu pēc ceļojuma norādījumiem.
Mūsu pirmās dienas lielais mērķis bija Montrmarte, mākslinieku rajons, kvartāls un Dali muzejs. Savu mērķi pēc vairāku stundu staigāšanas apkārt ar labo sajūtu un mieru sasniedzām.
Liels nogurums, taču nonākot Dali muzejā katrs solis uzlādē, sirreālisms, māksla un pats Dali – atkal sajūtas, iedvesma, ko noķert! Viens traks mākslinieks, viena Parīze un mēs tajā tieši tagad, skatoties mākslu, kas ir sirreālistiski traka.
Nākamā diena Parīzē.
Ar metro nokļūstam līdz Luvras metro stacijai un apmaldamies, jo pati metro stacija, salīdzinot ar visām citām, netīrajām, vienkāršajām ir īsts mākslas darbs. Baudam Starbucks kafiju un dodamies apskatīt Luvru, piramīdas un dārzu, kurā atradās daudzas skulptūras.
Lai uzņemtu kultūras daļu sevī noteikti ir jāaiziet apskatīt Luvras muzejs, taču mums pa ceļam nebija šīs garās 2 stundu rindas un kā zināms, tad Luvrā ir nepieciešama visa diena.
Luvras izstaigāšanas vietā, mēs devāmies tālāk pa Parīzes ieliņām, jūsmojot par daudzajiem skaistajiem tiltiem, aplūkojot vēl daudzas vietas un cenšoties nonākt Parīzes Dievmātes katedrālē, jeb Notre Dame.
Ieejot Notre Dame biju vīlusies, jo cerēju iegūt sajūtu, ka šī vieta ir svēta, taču nekādu svētumu tā manā sirdī nenesa, nospriedu, ka viss svētums jau ir iztērēts un šobrīd Katedrāle šeit ir kā svēta piemiņas ikona katram ceļiniekam.
Man sirdī mīt bērns un joprojām labāk iztēlojos, ka tur ir dzīvojis Kvazimodo.
Aizdedzinam svecītes un lielās kladītēs ierakstījām kādas rindiņas. Es ierakstīju pateicību par daudziem notikumiem, kas ir bijuši manā dzīvē un ar vieglu sirdi devos no turienes prom.
Ejot tālāk redzu, cik gara, skaista un arhitektūras cienīga ir Parīzes Dievmātes katedrāle un mēs apsēžamies parkā pie Notre Dame, lai izdomātu, kāds ir mūsu tālākais plāns, lai baudītu skaisto rudeni.
Staigājot ik pa laikam prasās uzņemt enerģijas devumu, tādēļ vietējā ielas restorāniņā apēdam bageti un iedzeram vietējo alu Kronenbourg.
Dienas iespaidus turpinājām gūt pie Panteona, mierpilnajos Luksemburgas dārzos, kur nesteidzīgi apsēsties un vienkārši pavērot apkārt notiekošo kāro, šķiet, katrs, kas te nonācis. Tad devāmies uz Latīņu kvartālu, kurš ceļvežos izslavēts kā vieta, kas noteikti jaapmeklē, ja gribam sajust īsto Parīzes noskaņu… Kad nonācām noteiktajā vietā, bijām ļoti vilušās, jo nekā no ceļvežos rakstītā neatradām, vien trokšņojošus jauniešus, kas sākumā mazliet biedēja. Vilšanās, bet, šķiet, vienīgā visā ceļojuma laikā.
Šī vakara noslēdzošais plāns bija Grevin vaska muzejs, kurā ir izvietotas dažādas slavenības no vaska – iedzēru viskiju ar Hemingveju, aplūkoju Dali ūsas un beidzot savā dzīvē satiku Mazo Princi, kurš manī izraisīja asaras, jo es beidzot satiku savu mīļāko pasaku tēlu.
No Grevina muzeja iznākam naktī un ar katru vakaru vairāk saprotu, ka drīz šis Parīzes mazais iedvesmas brīdis beigsies un būs jāatgriežas realitātē, tādēļ cenšos tvert katru minūti no mirkļa un iekonservēt to savā sajūtu burciņā.
Grevina muzejs ir iedvesmojies un lai gan ir vēls vakars un kājas nemaz jau vairs neklausa, tomēr izdomājam, ka vēl ir jāpastaigā, jo – kad tad vēl mēs būsim Parīzē?
Nākamais rīts.
Pēc triju dienu staigāšanas, šī diena ir tā diena, kurā aplūkosim Triumfa arku, pieskarsimies Eifeļa tornim un būsim Rodina muzejā, kur ir uzņemti arī daži kadri no filmas Midnight in Paris.
Triumfa arka ir smalki apskatīta, pabūts ir arī Triumfa arkas laukumā un kārtējie iespaidi ir saglabāti, lai iedvesmotu uz darbiem.
Biedzot arī nonācām pie Eifeļa torņa, šī iespaidīgā celtne pulcē tūkstošiem cilvēku vienā dienā un arī mēs, kā skudras esam tā pakājē. Dienas vidū gan negribējām braukt augšā, tādēļ baudījām kārtējos skatus un kafiju Eifeļa dārzā un devāmies aplūkot Rodina muzeju.
Šis ir mūsu pēdējais vakars Parīzē un ir gūti vairāki mazi sajūtu mirkļi un iespaidi, ko paturēt ilgi. Pēdējo vakaru atzīmējām ar braucienu Eifeļa tornī – naktī, pēc tam malkojot šampanieti un klausoties dzīvo mūziku.
Jā, Parīze ir radīta baudīšanai un pieredzētais paliks sirdī ilgi, jo vienmēr, kad pietrūks spēka, varēšu pasmelties labos iespaidus no šī ceļojuma!
Atgriežoties Rīgā, nejauši nopirku Paulu Koeljo grāmatu Alefs, kura laikam mani gaidīja no brauciena un pavēstīja: ‘’Tavi tagadnes darbi atbrīvo pagātni un ietekmē nākotni…’’
liinanokosmosa 